Šai dziesmai ir jau 54 gadi. Tu vari nezināt tās nosaukumu un izpildītāju, bet Tu noteikti to būsi dzirdējis.
Salvatore Adamo, itāļu izcelsmes beļģu mūziķis dziesmu “Tombe la neige” (latviski tas būtu “Snieg sniegs”) sacerēja tālajā 1963.gadā, drīz iegūstot vispasaules popularitāti. Visdrīzāk, šo melodiju Tu esi dzirdējis jau desmitiem reižu.
Tiešām jauka dziesma. Patīkami to noklausīties vēl un vēl, atceroties vecos labos laikus. Bet – tā ir pagātne. Vecie, labie laiki nekad neatgriezīsies…
Vienīgais laiks, kad mēs dzīvojam – tā ir tagadne. Mēs rīkojamies šobrīd un saņemam rezultātus šobrīd. Un, jo mēs vairāk dzīvojam “šeit un tagad”, jo esam efektīvāki. Viens no galvenajiem iemesliem mūsu neefektivitātei ir ieradums bezgalīgi pārdomāt pagātnes notikumus – “ja es toreiz būtu darījis tā…” – un satraukties par nākotnes situācijām, kuras varbūt nekad nenotiks.
“Atceries, kā mēs toreiz…”
Cilvēki vēlreiz un vēlreiz izdzīvo pagātnes emocijas, domās izejot caur dažādiem jau sen notikušiem atgadījumiem. Attiecīgi visa viņu enerģija un uzmanība, tātad arī dzīve, tiek pārnesta uz pagātni.
Viss izmainās, kad sākam saprast – nekādas pagātnes nav! Jā, ir palikušas kādu pagātnes darbību sekas – piemēram, Tev pieder automašīna, kuru esi pirms gada sev nopircis, bet pašas pagātnes kā tādas jau vairs nav.
Tur vairs neko nevar darīt
Iespējams, vakar Tu esi ko sliktu pateicis savam priekšniekam jūtu uzplūdā, un šodien tāpēc esi bezdarbnieka statusā. Vienīgais, ko tur var darīt, ir pieņemt situāciju, kāda tā ir bijusi, un nākamajā reizē rīkoties savādāk. Pieņemot, ka tieši šāda situācija vispār atkārtosies, kaut gan tā reti notiek. Tagad Tu esi atlaists no darba, un viss. Tur vairs neko nevar darīt. Jebkādi pārdzīvojumi un vakardienas notikuma citu iespējamo variantu pārskatīšana ir enerģijas veltīga izšķiešana. Labuma no tā nav nekāda. Toties ir slikts garastāvoklis un varbūt pat depresija, kas savukārt var novest pie nopietnākām saslimšanām.
Ir kāds budistu stāsts par to, kā mirstošs Meistars pirms aiziešanas palūdz viņam pasniegt saldumus. Kad skolnieki vaicā, kāda tad ir viņa pēdējā un galvenā mācība tiem, Meistars atbild: “O, cik garšīga kūciņa!” un … mirst.
Dzīvo šeit un tagad!
Tā ir īstā dzīve – atrasties “šeit un tagad”. Pagātnes kļūdas Tev bija nepieciešamas! Caur tām Tu saņem vērtīgu pieredzi turpmākajai dzīvei.
Pagātne bija svarīga, lai saprastu, kā pareizāk rīkoties šodien. Bet neļauj pagātnei atņemt baudu par šodienu! Citādi var sanākt nomirt, nekad tā pa īstam nedzīvojušam. “Bailes dzīvot un bailes mirt aizver laimei vārtus”, kā esot teicis kāds budistu mūks.
