Reti kurš rīdzinieks zinās pateikt, kur atrodas tāda Salamandras iela. Vēl mazāk ir tādu, kas nojauš, kam celta attēlos redzamā kādreiz diženā savrupmāja šajā ielā. Arī mēs nezinājām, tāpēc, to nesen ievērojuši aiz augstās ķieģeļu sētas, pacentāmies mudīgi noskaidrot.
Tas ir vesels stāsts. Izrādās, 1909. – 1916. gadā teritorijā starp Juglas kanālu un Rīgas-Valkas dzelzceļa līniju darbojās instrumentu tērauda ražošanas rūpnīca „Salamandra”, no kurienes arī ielas nosaukums.
Vēlāk, 1932.gadā īpašumu sava uzņēmuma “Rīgas audums” vajadzībām iegādājās latviešu uzņēmējs Roberts Hiršs (1895 – 1972), pazīstams kā zīda un mākslīgā zīda audumu ražošanas ieviesējs Latvijā. Viņš arī savulaik lielākais nodokļu maksātājs valstī un pazīstams mecenāts.
Kā jau noprotat, nams ar skatu uz ezeru pakalnā blakus fabrikai piederējis šā rūpnieka ģimenei.
Pats Roberts Hiršs ir pieminēšanas vērts kā īsts “self made man”. Skolā gājis tikai 3 ziemas, pārējās iemaņas viņš guva darba gaitā.
Guvis gan kalēja, gan vērptuves kalpotāja pieredzi, pēc vairākiem neveiksmīgiem eksperimentiem savu uzņēmumu Hiršs dibināja 1925. gadā Rīgā nelielās pagrabtelpās Krasta ielā 5. Iesākumā divatā ar sievu viņi ar stellēm izgatavoja oderdrēbi un matračiem domāto vatelīnu.
Lai gan sākumā esot pietrūkusi nauda algu izmaksai, bizness attīstījās. Pateicoties arī LU docenta Aleksandra Bankina atbalstam un lietišķajiem kontaktiem, turpmāko 14 gadu laikā Hiršs ne tikai paplašināja “Rīgas audumu” (1938. gadā fabrikā strādāja jau 1600 darbinieki), bet arī iegādājās Lietuvā “Kauno audiniai” (1939. gadā – 2500 darbinieku) un Norvēģijā “Miron Aktieselskap”. Izskatās, ka zīda audumi bijuši pieprasīti, jo tas viss tika panākts pilnībā bez banku kredītiem.
Diemžēl, plānus vienu no Latvijas lielākajiem rūpniecības uzņēmumiem pārvērst par Ziemeļeiropas vadošo zīda audumu ražotāju pārtrauca Otrais Pasaules karš…
Hiršs ar ģimeni 1939.gadā pārcēlās uz Zviedriju, pēc tam – uz ASV, kur līdz 1955.gadam vadīja tekstiluzņēmumu Robert Hiršs Company.
Stāsta, ka 97% mazāk mērķtiecīgo strādā pie 3% neatlaidīgo… Šim cilvēkam bija tik daudz pamatotu iespēju visam atmest ar roku…
1) Skolā viņš mācījās vien trīs ziemas, tātad varēja pavadīt mūžu kā sētnieks, taču kļuva par izcilu speciālistu tekstila nozarē un uzņēmēju.
2) Boļševiku vara šādu speciālistu negribēja palaist prom no Krievijas, taču viņš ar sievu pamanījās aizbraukt prom nelegāli.
3) Pirmais bizness izjuka. Arī ar turpmākajiem nebija viegli. Kā jau daudziem, arī viņam sākumā ļoti trūka līdzekļu ražošanas paplašināšanai un izejvielu iegādei.
4) Kad Ulmaņa vadītā Latvijas valsts ar dempinga palīdzību centās nogremdēt Hirša biznesu, lai to pārņemtu sev, viņš tūlīt meklēja iespējas ražot lētāk.
5) Kara un padomju varas dēļ visu zaudējis, Hiršs ASV atkal ķērās pie jauna uzņēmuma dibināšanas.
6) Kad Amerikas fabrika gāja bojā plūdos, viņš pārbūvēja telpas izīrēšanai.
Kā redzam, līderība bija Hirša dzīves stratēģija. Nepadodies arī Tu, latvieti!
Lai gan nekad nestudējis, uzņēmējs pateicībā par veiksmīgo sadarbību ar LU docentu Aleksandru Bankinu savā testamentā 1972.gadā novēlēja fabriku “Rīgas audums” Latvijas Universitātei, kura gan to saņēma tikai neatkarības gados.
Tā kā teritorija netika apsaimniekota (un vēl joprojām netiek), 2013.gada ugunsgrēks izpostījis vēl to, kas no savulaik lepnā nama bija palicis pāri. Tomēr ceru, ka nams kādreiz tiks atjaunots savā kādreizējā spožumā.
(Jānis Java)
(Vairāk par R.Hirša biznesa izaugsmi lasiet http://forbes.lv/online/zida-karalis/)
