Vai atceries, par ko Tu vēlējies kļūt bērnībā? Tad taču Tevi nekas neierobežoja sapņot – varēji nākotnē kļūt gan par profesionālu sportistu, gan pieprasītāko radio diskžokeju, gan slavenu arhitektu. Bērnībā nepastāvēja noteikumi, sabiedrības viedoklis, kuram būtu grūti nepakļauties. Spēlēšanās bija dzīves nozīmīgākā sastāvdaļa, tam varēja veltīt visu savu enerģiju. Bērniem enerģijas ir pārpārēm, viņi skrien, ne iet. Taču tad, vienā brīdī, viss krasi mainījās.
Jau sākot ar brīdi, kad nākam šajā pasaulē, sākam strauji uzņemt sev apkārt esošo informāciju. Pašā dzīves sākumā, kad tik tikko sākam saprast, kas ir pasaule, iespējams, ka tēvam ir problēmas ar naudu, tāpēc viņš Tev tika teicis, ka nauda ir visa ļaunuma sakne. Iespējams, ka tante ir jutusies labākās draudzenes pievilta, tāpēc viņa piekodināja Tev, lai nekad nepieķeries nevienam, lai vēlāk nevarētu tikt sāpināts.
Reiz Robins Šarma teicis:
Ja Tu neiedarbojies uz dzīvi, dzīve iedarbosies uz Tevi.
Un vēlāk, sākot skolas gaitas, tieši tas turpina notikt – dzīve iedarbojas uz Tevi. Skolā Tev ir jāģērbjas tāpat kā citiem, jādomā tāpat kā citiem, skola nav vieta, kur drīksti pārāk skaļi smieties! Pat nemēģini iedomāties, ka esi citāds, jo ģēniji šeit nemācās; nedomā, ka esi īpašs. Esi mazs – esi tāds pats kā citi.
Vai vēl atceries, kāds bija Tavs sapnis?
Taču tas vēl nav viss. Vēlāk arī Tavi draugi un citi apkārtējie sāk smieties par Taviem sapņiem. Sabiedrība pavisam neviļus Tev uzspiež savu viedokli, kas Tev ļaus turpināt savu dzīves ceļu kā viduvējībai, savus labākos dzīves gadus pavadot, skatoties ziņas un seriālus, kuru reitings ir augstākais valstī tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc Tev bija jāatsakās no sava sapņa. Tu taču vairs nevari kļūt par profesionālu sportistu, vai ne? Tu nevari būt optimistisks! Tu nevari kļūt par arhitektu un uzprojektēt lieliskāko celtni pasaulē! Tu nevari mainīt pasauli vai arī satikt savu mūža mīlu, jo tā taču visi saka! Tu veiksmīgi esi iekļāvies un padevies šai masu domāšanai, Tu esi atteicies no tā, kas bija svarīgs Tev!
Atteikties no sapņiem – masu domāšanas galvenā vēsts.
Vienalga, jauns vai vecs, bet, ja arī šodien Tu sēj neticību sev, neticību savām idejām, saviem kvēlākajiem sapņiem, tas ir iemesls, kāpēc katru rītu mosties pastāvīgās bailēs. Bailes ir ļoti spēcīgs instruments, tik spēcīgs, ka neesam spējīgi dažkārt izkāpt un domāt ārpus savas “kastes”. Tad nekas cits neatliek, kā katru rītu mosties kastē, vēlāk doties uz darbu kastē, strādāt kastē, ēst līdzpaņemtās pusdienas kastē, braukt atkal mājās kastē, doties gulēt kastē, līdz vienu dienu nomirt… kastē.
Mēs nepārstājam spēlēties, tāpēc, ka kļūstam veci; mēs kļūstam veci, tāpēc, ka pārtraucam spēlēties. /G. B. Šovs/
Tas skan skarbi, taču lielākā sabiedrības daļa nav gatava rīkoties, lai ko mainītu. Nepārstāj spēlēties! Tev nav jāmirst kastē! Tev nav jāizdabā sabiedrības viedoklim – atgādini to sev ikdienas! Neatsakies no saviem sapņiem, seko tiem, ja vien negribi piepildīt masu sabiedrības sapni.
