Ko Tu atbildētu, ja Tev uzdotu kādu neierastu jautājumu: “Vai piekrīti, ka Tev dzīvību ir devis Dievs*? Un vai Tu piekrīti, ka Tu esi Dieva perfekts radījums?”
Lielākā daļa piekritīs. Daļa kādu brīdi šaubīsies, jo ir taču pieņemts uzskatīt, ka dzīvību ir devuši vecāki. Ja cilvēks ir pārliecināts, ka šajā procesā ir iesaistīti vien vecāki, viņš paņems sev dzīvē tikai šo mazo enerģijas daļiņu no vecākiem. Viņš nespēs dzīvē piepildīt sev paredzēto sūtību. Cilvēks dzīvo sasaistīts, ar savu vecāku stereotipiem. Tam nav pietiekami daudz enerģijas.
Ikvienam dzīvība ir dota caur vecākiem.
Nevis no vecākiem. Tā gan, bez viņiem jau nekā. Bet enerģiju saņemam no visas apkārtējās pasaules. Kad mēs saprotam, ka Dievs ir mīlestības enerģija un mēs esam Dieva radīti, nākamais jautājums: “Vai Dievs varētu radīt ko nepilnvērtīgu?”
Mums dzīvība ir dota caur vecākiem. Bez viņiem jau nu nekā. Bet enerģiju saņemam no visas apkārtējās pasaules. Kad mēs saprotam, ka Dievs ir mīlestības enerģija un mēs esam Dieva radīti, nākamais jautājums: “Vai Dievs varētu radīt ko nepilnvērtīgu?”
Iemesli nepilnīgajai pagātnei
Tas viss tā noticis tikai tāpēc, ka līdz šai dienai Tu sevi esi uzskatījis par nepilnīgu. Attiecīgi tā arī Tu rīkojies – nepilnīgi. Un par to pārdzīvoji. Bēdājies. Kad Tu atzīsti, ka esi Dieva vispilnīgākais radījums, Tu sāc rīkoties savādāk. Un Tavai pilnībai nepastāv ierobežojumi. Tu vari vēl pilnveidoties nemitīgi. Atkārto sev šo jauno atziņu katru dienu!
Svarīgi, ka šajā brīdī mēs arī sākam novērtēt savu pagātni kā pašu labāko, kas ar mums ir varējis notikt. Mēs atzīstam, ka mūsu pagātne ir nekas vairāk kā mūsu nenovērtējamā pieredze. Šo pieredzi bija nepieciešams iegūt, lai saprastu, kādas var būt sekas šādai vai citādai mūsu rīcībai. Nekāds psihoterapeits vairs nav nepieciešams.
Šajā brīdī mēs aktivizējam sevī visas labās īpašības, kuras mums ir vajadzīgas, lai sadarbotos ar visu apkārtējo pasauli. Mēs atzīstam, ka arī visa mums apkārtējā pasaule ir perfekta.
Ja kaut kas notiek ne gluži tā, kā mēs vēlētos, tad tikai tāpēc, ka visa pasaule vēl nav atzinusi sevi par perfektu. Tā ir šo cilvēku izvēle. Viņi tic, ka nav perfekti un attiecīgi tā arī rīkojas. Tāpēc tā vietā, lai mēs kritizētu šos cilvēkus, labāk kļūsim tiem par paraugu.
Izmaiņas acumirklī
Tātad, izprotot, ka esi Dieva vispilnīgākais radījums, Tu sāc daudz mierīgāk uztvert savu pagātni. Kas tad ir pagātne? Gan pagātne, gan šis brīdis un nākotne vienlaikus atrodas mūsu zemapziņā, mūsu atmiņās. Cilvēki atceras to, kas ir noticis pagātnē, sāk to analizēt. Ja kas bijis slikts, tas tiek atkārtots un atkārtots. Bet, kad esi labā noskaņojumā, ar pozitīvām domām, Tava attieksme pret pagātni strauji mainās. Tu saproti, ka visas Tavas kļūdas pagātnē ir bijušas nepieciešamas tikai tāpēc, lai Tu iegūtu pieredzi.
Visas tā saucamās nelaimes mūsu dzīvē notiek vien, lai mēs ko jaunu izprastu, lai apzinātos. Piemēram, kāds jauns cilvēks ieradās pie mums dusmīgs un neapmierināts ar apkārtējiem, jo tie, redz, viņu izmantojot un cenšoties apmānīt. Pietika viņam sākt apzināties, ka arī viņš ir Dieva vispilnīgākais radījums un ka pasaule viņam apkārt ir perfekta, jo tā vienkārši atspoguļo viņa paša tā brīža domas, lai nākamajā brīdī viss viņa dzīvē mainītos uz labo pusi. Tieši tā – apkārtējo pasauli radām mēs katrs pats, un tas notiek mūsu galvās.
Pietiek mainīt savu attieksmi pret pagātni, lai situācija stabilizētos. Ne jau mūsu pagātne mainās. Nē! Mainās mūsu attieksme pret to. Mums katram ir bijuši dzīvē brīži, par kuriem vēlāk jūtam nožēlu. Jautājums – vai kāda ir garantija, ka būtu bijis labāk, ja būtu noticis kaut kā savādāk? Nav taču nekādas garantijas. Ja būtu laikā ko paspējis, iespējams, pēc tam par to nāktos nožēlot. Tāpēc – ja tā ir noticis, tātad tā arī tam ir bijis jānotiek!
Arī jebkurā mums labā notikumā ir iespējams sameklēt slikto, ja tiecamies uzskatīt, ka nerīkojamies kā pilnīgas būtnes. Pieņemot, ka esam pati pilnība, momentā mainās mūsu attieksme pret pagātni, pret dažādajiem notikumiem un cilvēkiem mums apkārt. Jā, pat uzlabojas veselība!
Es šodien apzinos, ka esmu pati pilnība!
Mēģini sev atkārtot domās: “Es šodien apzinos, ka esmu pati pilnība. Es apzinos, ka visa pasaule man apkārt ir perfekta.”
Kļuva taču mierīgāk? Vai mazinājās bailes un nemiers? Papildus ieguvums – šajā brīdī arī apkārtējie maina savu attieksmi pret Tevi, jo izmainās Tavas vibrācijas.
Kad jūtamies nepilnīgi, mūsu darbību nosaka pienākums. Varbūt pat bailes. Jāceļas augšā, jāiet ko izdarīt… Vajag to, vajag šito… Šādos brīžos mīlestības enerģija nevairojas, un situācija kļūst sarežģītāka. Rodas aizvainojumi. Mūsu veselības stāvoklis, iespējams, pasliktinās.
Kad esam pilnības stāvoklī, visu darām ar prieku. Tas ir mūsu izejas stāvoklis! Mēs kā cilvēki esam visā perfekti. Mēs runājam perfekti. Mēs darbojamies perfekti.
Pagātne nav nekas vairāk kā tikai mūsu sapnis
Pagātne ir tāpat kā tikko izsapņots sapnis. Lai kā gribētos, tajā neko nav iespējams vairs mainīt. Vienīgi var izmainīt mūsu attieksmi pret šiem pagātnes notikumiem. Jāapzinās, ka viss, kas noticis, ir bijis vislabākais iespējamais notikumu variants. Kad sākam ticēt, ka kaut kas slikts ir noticis tikai mūsu dēļ, kad sākam uzskaitīt savas kļūdas, kad meklējam vainīgos – situāciju tikai sarežģījam.
Mēs nevaram mainīt citus cilvēkus, un arī nevajag. Izmainot savu attieksmi vienīgi pret sevi, tūlīt mainās arī apkārtējās pasaules attieksme pret mums.
* Esam pārliecinājušies, ka pastāv kāds brīnišķīgs augstāks spēks. To var saukt par Dievu, par Visuma enerģijas avotu, par Krišnu, par Dao vai Brahmanu, vai vēl kā citādi. Pēc izvēles. Būtība jau no tā nemainās.
